Šogad Latviju EFRA Large Scale Off-Road Eiropas čempionātā Čehijas pilsētā Stařeč pārstāvēja divi sportisti – Māris Kazāks un Aigars Indersons. Eiropas čempionāts pulcēja spēcīgākos Large Scale bezceļu modeļu pilotus no visas Eiropas, un jau pati iespēja startēt šāda līmeņa sacensībās ir apliecinājums augstam sportiskajam līmenim.
Kā atzīmē Māris – šis bija starts, kuram gatavojos vairākus mēnešus, savukārt Aigaram Indersonam šīs bija īpašas sacensības – pēc vairāk kā 10 gadiem 2WD Baja klasē viņš šosezon pārgājis uz 4WD klasi, un šis bija viņa pirmais starts uz Eiropas lielākās skatuves jaunajā disciplīnā. Pāreja uz pilnpiedziņas modeli nozīmē pilnīgi citu tehniku, regulējumus un braukšanas stilu, tāpēc šis čempionāts viņam bija vērtīga pieredze un pirmais solis jaunā izaicinājuma virzienā.
Gatavošanās Eiropas čempionātam sākās jau aptuveni trīs mēnešus pirms sacensībām. Tas bija laiks, kad paralēli ikdienas darbiem nācās domāt gan par tehnisko sagatavošanos, gan finansējumu. Tika pasūtītas nepieciešamās rezerves daļas, meklēti sponsori un plānots viss, lai Čehijā varētu startēt ar maksimāli konkurētspējīgu tehniku.
Tuvojoties izbraukšanas dienai, darbs kļuva arvien intensīvāks. Pēc ilgtermiņa laika prognozēm tika izvēlētas riepas, sagatavots modelis un pilnībā uzbūvēts jauns motors atbilstoši šī gada tehniskā reglamenta prasībām. Mērķis bija iegūt maksimālu veiktspēju, tomēr, kā jau autosportā mēdz gadīties, laika vienmēr pietrūkst. Motora izgatavošana un testēšana notika lielā steigā, un jau tobrīd bija skaidrs, ka šis risks vēlāk var atspēlēties.
Sacensību norises vietā Stařeč ieradāmies sestdienas rītā. Bez steigas uzcēlām komandas teltis un centāmies aprast ar vietējo vidi. Jau pirmajās stundās bija jūtama patīkama atmosfēra – visi dalībnieki bija atsaucīgi, draudzīgi un pretimnākoši. Neviens neiebilda, ka teltis uzceļam sev ērtākajā vietā, un jau no pirmajām dienām bija sajūta, ka šeit valda īsta RC modeļu sporta kopiena.
Pirmdien sākās oficiālie treniņi ar laika kontroli, kuru rezultāti noteica pilotu sadalījumu grupās. Man šī diena bija īpaša arī tāpēc, ka pildīju Baltijas valstu komandas menedžera pienākumus. Katru rītu devos uz organizatoru sapulcēm, kur tika pārrunātas dienas aktualitātes, iespējamās izmaiņas un svarīga informācija visām komandām.
Pirmā treniņu diena nebija īpaši veiksmīga. Trases segums mainījās gandrīz pēc katra brauciena, un atrast stabilus regulējumus bija ļoti sarežģīti. Brīžiem šķita, ka tikko atrasts labs risinājums, bet jau nākamajā braucienā trase uzvedās pavisam citādi.
Otrdienas rītā organizatori paziņoja, ka laika uzskaite vairs netiks veikta un esošās grupas saglabāsies līdz pat finālbraucieniem. Ņemot vērā laikapstākļus un mainīgos trases apstākļus, šāds lēmums šķita saprotams. Arī otrā treniņu diena bija daudz produktīvāka – izdevās atrast labāku tempu un saprast modeļa uzvedību. Protams, bez tehniskām ķibelēm neiztikām. Pārlūza gāzes un aizmugurējo bremžu servomotora vadi, taču bojājumus izdevās ātri novērst un turpināt darbu.
Trešdien sacensību grafiks tika saīsināts, un pēc viena treniņa jau sākās pirmā kvalifikācija. Pēc iepriekšējās dienas regulējumiem modelis bija kļuvis daudz vieglāk vadāms, un pirmo reizi sacensību laikā varēju pilnībā koncentrēties braukšanai, nevis nepārtrauktai tehnikas regulēšanai.
Diemžēl ceturtdiena izvērtās par vienu no grūtākajām dienām visā čempionātā. No rīta modelim tika atrasti vairāki bojājumi, kurus steigā salabojām. Gatavojoties otrajam kvalifikācijas braucienam, nolēmām nedaudz pamainīt motora degmaisījuma regulējumu. Dodoties uz tam paredzēto regulēšanas zonu un sākot darbu pie karburatora, pamanījām daudz nopietnāku problēmu. Pēc motora izjaukšanas kļuva skaidrs – kartera gultņu vietas ir kritiski bojātas, un motors turpmākai lietošanai vairs nav derīgs.
Tajā brīdī sapratu, ka vairāku mēnešu ieguldītais darbs vienā mirklī ir beidzies. Nebija laika pārdzīvojumiem – bija jāmeklē risinājums. Vērsāmies pie tehniskās komisijas, lai noskaidrotu motora maiņas procedūru. Par motora nomaiņu saņēmu Drive Through sodu, kas bija jāizpilda pirmajā finālbraucienā. Tomēr steiga darīja savu. Mainot motoru, nepaspēju izpildīt vienu no pilota pienākumiem – pēc sava brauciena maršelēt trasē. Par šo pārkāpumu sākotnējais sods tika palielināts līdz daudz bargākam Stop & Go.
Piektdien norisinājās ceturtais un pēdējais kvalifikācijas brauciens, kas aizritēja salīdzinoši veiksmīgi. Vakarā tika publicēti finālbraucienu sastāvi. Nokļuvu ceturtdaļfinālā, kas no malas izklausās labi, taču realitātē savā grupā biju septītais jeb pēdējais dalībnieks.
Mans sākotnējais plāns bija pavisam cits – iekļūt astotdaļfinālā kā vienam no līderiem, izciest sodu un pēc tam bez lieliem zaudējumiem cīnīties par vietu nākamajā kārtā. Diemžēl ceturtdaļfinālā, startējot no pēdējās pozīcijas un vēl izciešot Stop & Go sodu, cīnīties par pirmajām trim vietām kļuva praktiski neiespējami.
Brīnums nenotika. Mans Eiropas čempionāts noslēdzās ar 27. vietu 4WD klasē.
Protams, pēc finiša bija rūgtuma sajūta. Zināju, ka ātrums bija lielāks, nekā to parādīja gala rezultāts, un ka tehniskas problēmas un neveiksmīga apstākļu sakritība liedza pilnībā parādīt mūsu patieso potenciālu.
Tomēr šis čempionāts vēlreiz atgādināja, ka autosports nav tikai rezultātu tabula.
Tie ir cilvēki, kurus satiec trasē. Mehāniķi, kuri gatavi palīdzēt līdz vēlai naktij. Konkurenti, kuri nepieciešamības gadījumā aizdos instrumentu vai rezerves daļu. Sarunas starp braucieniem par modeļiem, tehniskajiem risinājumiem un dzīvi. Tieši šīs emocijas padara Eiropas čempionātu par kaut ko daudz vairāk nekā tikai sacensībām.
Arī Aigaram Indersonam šis bija nozīmīgs sākums jaunajā klasē. Pirmā pieredze 4WD Eiropas čempionātā deva vērtīgas atziņas turpmākajām sezonām un ļāva iepazīt Eiropas vadošo pilotu tempu un konkurences līmeni. Šādas sacensības nav tikai cīņa par rezultātu – tās ir iespēja mācīties un augt.
Lai arī šoreiz mājās neatvedām medaļas, Latvija Eiropas čempionātā bija pārstāvēta godam. Katrs starts šādā līmenī dod pieredzi, kuru nav iespējams iegūt nevienās citās sacensībās.
Šoreiz mājās pārvedām ne tikai rezultātus, bet arī jaunas zināšanas, draugus un vēl lielāku motivāciju atgriezties. Jo dažreiz lielākā uzvara nav vieta finiša protokolā. Tā ir spēja pēc neveiksmēm atrast motivāciju sākt gatavoties nākamajam startam. Un tieši tā arī būs.